Atskaitot dažus
sporādiskas intereses uzliesmojumus, 1984 un 1985 spilgtākās atmiņas saistībā
ar sportiņu bija bēgšana no fizkultūras stundām vidusskolā. Nu, un vēl viņas, mistisku
iemeslu vadītas, šad tad lasīja žurnālu „Shape”.
Tomēr, strauji un
neizbēgami tuvojoties 30, viņas saprata, ka tā laikam vairs nevarēs.
„Man ir plāns!”
kādu dienu paziņoja 1984. „Es meklēju divas nīkules savā rajonā privātiem
treniņiem pie olimpietes!”
„Kādas vēl
olimpietes?” nesaprata 1985.
„Kamaniņbraucēja
medaļniece,” skaidroja 1984. „Viņa nāks pie manis uz mājām. Ja savācas trīs cilvēki,
tad jāmaksā tikai piečuks no katra. Un mans mērķis līdz 30 ir ne vairāk, ne
mazāk... kā sešpaka!” 1984 bija ārkārtīgi entuziastiski noskaņota.
Pirmajā reizē 1984
sarunātās nīkules viņu uzmeta un neieradās, kā rezultātā viņa izbaudīja pilnīgi
nedalītu olimpiskās kamaniņbraucējas uzmanību pusotras stundas ilgumā. Nākamās
pāris dienas 1984 pavadīja, sāpēs vaidot un lūdzoties savus kolēģus, lai tie
nekādā gadījumā nesaka neko smieklīgu, jo viņas latentā sešpaka tādu slodzi
nespētu panest.
„Nu, labi, man tad
laikam kaut kas arī jādara,” atzina 1985 un pierakstījās uz krietni mazāk
vērienīgu variantu – ārstnieciskās vingrošanas grupu vietējā veselības centrā.
Pēc pirmās apmeklējuma reizes arī viņai uzradās sapnis.
„Mans mērķis līdz
30 varētu būt samazgāt sava rajona 60gadīgās tantes,” viņa informēja 1984. „Jo
pagaidām viņas man stabili ieliek.”
„Arī ok,” piekrita
1984.
Tikmēr 1984
nostāsti par privāto olimpieti piesaistīja viņas dzīvokļa nodarbībām arī citas
nīkules. 1984 gribētu īpaši atzīmēt, ka trenere bija ĻOOOTI forša un vingrošana
bija ĪSTA vingrošana. Un, tā kā viss notika 1984 mājās, viņai pat nebija nekur
jāvelkas, viņa varēja likt pati savu mūziku, un vispār – 1984 juta, ka pēc
visiem šiem gadiem beidzot ir atradusi īsto pieeju sportiņam. Draugi uz
jubilejām pasāka viņai dāvināt hanteles un jogas paklājiņus.
Lai vai kā, pēc 5
nodarbībām sekoja negaidīts notikumu pavērsiens – olimpiskajai kamaniņbraucējai
bija jādodas uz pusgadu uz Franciju, lai trenētu olimpisko izlasi. Nīkuļu
treniņi bez liekām ceremonijām tika iesaldēti. 1984 šos jaunumus pieņēma ar
drūmas nolemtības sajūtu.
„Varbūt tu vari
atrast kādu citu olimpieti...” 1985 mēģināja piedāvāt risinājumus.
„Nez,” 1984 nebija
pārliecināma, „vispirms tas gadījums ar stilisti... Un tagad šitas... Varbūt Visums
man mēģina kaut ko pateikt – kā, piemēram: „Nemainies”???”
Ar to arī „Misija:
Sešpaka” tika kancelēta.
BET... Stāstam tomēr ir
laimīgas beigas, jo:
1) 1984 atklāja, ka
pie sešpakas ir iespējams tikt jebkurā laikā, un ar 30 nekas nebūs nokavēts:
2) 1985 turpina
staigāt uz savu penšu vingrošanu (jau DIVPADSMIT reizes! Pat uz pohām!!!),
jūtas labāk kā jebkad un slepenībā pat ir sākusi fantazēt par baseinu un
trenažieriem. Un, kā runā, pāris vecajām tantēm viņa jau tīri normāli spēj
turēt līdzi. (Kauli gan viņai joprojām krakšķ visskaļāk.)