5. MISIJA: SEŠPAKA jeb IEMĪLĒT SPORTIŅU

Atskaitot dažus sporādiskas intereses uzliesmojumus, 1984 un 1985 spilgtākās atmiņas saistībā ar sportiņu bija bēgšana no fizkultūras stundām vidusskolā. Nu, un vēl viņas, mistisku iemeslu vadītas, šad tad lasīja žurnālu „Shape”. 

 

Tomēr, strauji un neizbēgami tuvojoties 30, viņas saprata, ka tā laikam vairs nevarēs.

„Man ir plāns!” kādu dienu paziņoja 1984. „Es meklēju divas nīkules savā rajonā privātiem treniņiem pie olimpietes!”

„Kādas vēl olimpietes?” nesaprata 1985.

„Kamaniņbraucēja medaļniece,” skaidroja 1984. „Viņa nāks pie manis uz mājām. Ja savācas trīs cilvēki, tad jāmaksā tikai piečuks no katra. Un mans mērķis līdz 30 ir ne vairāk, ne mazāk... kā sešpaka!” 1984 bija ārkārtīgi entuziastiski noskaņota.

Pirmajā reizē 1984 sarunātās nīkules viņu uzmeta un neieradās, kā rezultātā viņa izbaudīja pilnīgi nedalītu olimpiskās kamaniņbraucējas uzmanību pusotras stundas ilgumā. Nākamās pāris dienas 1984 pavadīja, sāpēs vaidot un lūdzoties savus kolēģus, lai tie nekādā gadījumā nesaka neko smieklīgu, jo viņas latentā sešpaka tādu slodzi nespētu panest.

„Nu, labi, man tad laikam kaut kas arī jādara,” atzina 1985 un pierakstījās uz krietni mazāk vērienīgu variantu – ārstnieciskās vingrošanas grupu vietējā veselības centrā. Pēc pirmās apmeklējuma reizes arī viņai uzradās sapnis.

„Mans mērķis līdz 30 varētu būt samazgāt sava rajona 60gadīgās tantes,” viņa informēja 1984. „Jo pagaidām viņas man stabili ieliek.”

„Arī ok,” piekrita 1984.

Tikmēr 1984 nostāsti par privāto olimpieti piesaistīja viņas dzīvokļa nodarbībām arī citas nīkules. 1984 gribētu īpaši atzīmēt, ka trenere bija ĻOOOTI forša un vingrošana bija ĪSTA vingrošana. Un, tā kā viss notika 1984 mājās, viņai pat nebija nekur jāvelkas, viņa varēja likt pati savu mūziku, un vispār – 1984 juta, ka pēc visiem šiem gadiem beidzot ir atradusi īsto pieeju sportiņam. Draugi uz jubilejām pasāka viņai dāvināt hanteles un jogas paklājiņus.

Lai vai kā, pēc 5 nodarbībām sekoja negaidīts notikumu pavērsiens – olimpiskajai kamaniņbraucējai bija jādodas uz pusgadu uz Franciju, lai trenētu olimpisko izlasi. Nīkuļu treniņi bez liekām ceremonijām tika iesaldēti. 1984 šos jaunumus pieņēma ar drūmas nolemtības sajūtu.

„Varbūt tu vari atrast kādu citu olimpieti...” 1985 mēģināja piedāvāt risinājumus.

„Nez,” 1984 nebija pārliecināma, „vispirms tas gadījums ar stilisti... Un tagad šitas... Varbūt Visums man mēģina kaut ko pateikt – kā, piemēram: „Nemainies”???”

Ar to arī „Misija: Sešpaka” tika kancelēta. 

 

BET... Stāstam tomēr ir laimīgas beigas, jo:

1) 1984 atklāja, ka pie sešpakas ir iespējams tikt jebkurā laikā, un ar 30 nekas nebūs nokavēts:

2) 1985 turpina staigāt uz savu penšu vingrošanu (jau DIVPADSMIT reizes! Pat uz pohām!!!), jūtas labāk kā jebkad un slepenībā pat ir sākusi fantazēt par baseinu un trenažieriem. Un, kā runā, pāris vecajām tantēm viņa jau tīri normāli spēj turēt līdzi. (Kauli gan viņai joprojām krakšķ visskaļāk.)