5. MISIJA: SEŠPAKA jeb IEMĪLĒT SPORTIŅU

Atskaitot dažus sporādiskas intereses uzliesmojumus, 1984 un 1985 spilgtākās atmiņas saistībā ar sportiņu bija bēgšana no fizkultūras stundām vidusskolā. Nu, un vēl viņas, mistisku iemeslu vadītas, šad tad lasīja žurnālu „Shape”. 

 

Tomēr, strauji un neizbēgami tuvojoties 30, viņas saprata, ka tā laikam vairs nevarēs.

„Man ir plāns!” kādu dienu paziņoja 1984. „Es meklēju divas nīkules savā rajonā privātiem treniņiem pie olimpietes!”

„Kādas vēl olimpietes?” nesaprata 1985.

„Kamaniņbraucēja medaļniece,” skaidroja 1984. „Viņa nāks pie manis uz mājām. Ja savācas trīs cilvēki, tad jāmaksā tikai piečuks no katra. Un mans mērķis līdz 30 ir ne vairāk, ne mazāk... kā sešpaka!” 1984 bija ārkārtīgi entuziastiski noskaņota.

Pirmajā reizē 1984 sarunātās nīkules viņu uzmeta un neieradās, kā rezultātā viņa izbaudīja pilnīgi nedalītu olimpiskās kamaniņbraucējas uzmanību pusotras stundas ilgumā. Nākamās pāris dienas 1984 pavadīja, sāpēs vaidot un lūdzoties savus kolēģus, lai tie nekādā gadījumā nesaka neko smieklīgu, jo viņas latentā sešpaka tādu slodzi nespētu panest.

„Nu, labi, man tad laikam kaut kas arī jādara,” atzina 1985 un pierakstījās uz krietni mazāk vērienīgu variantu – ārstnieciskās vingrošanas grupu vietējā veselības centrā. Pēc pirmās apmeklējuma reizes arī viņai uzradās sapnis.

„Mans mērķis līdz 30 varētu būt samazgāt sava rajona 60gadīgās tantes,” viņa informēja 1984. „Jo pagaidām viņas man stabili ieliek.”

„Arī ok,” piekrita 1984.

Tikmēr 1984 nostāsti par privāto olimpieti piesaistīja viņas dzīvokļa nodarbībām arī citas nīkules. 1984 gribētu īpaši atzīmēt, ka trenere bija ĻOOOTI forša un vingrošana bija ĪSTA vingrošana. Un, tā kā viss notika 1984 mājās, viņai pat nebija nekur jāvelkas, viņa varēja likt pati savu mūziku, un vispār – 1984 juta, ka pēc visiem šiem gadiem beidzot ir atradusi īsto pieeju sportiņam. Draugi uz jubilejām pasāka viņai dāvināt hanteles un jogas paklājiņus.

Lai vai kā, pēc 5 nodarbībām sekoja negaidīts notikumu pavērsiens – olimpiskajai kamaniņbraucējai bija jādodas uz pusgadu uz Franciju, lai trenētu olimpisko izlasi. Nīkuļu treniņi bez liekām ceremonijām tika iesaldēti. 1984 šos jaunumus pieņēma ar drūmas nolemtības sajūtu.

„Varbūt tu vari atrast kādu citu olimpieti...” 1985 mēģināja piedāvāt risinājumus.

„Nez,” 1984 nebija pārliecināma, „vispirms tas gadījums ar stilisti... Un tagad šitas... Varbūt Visums man mēģina kaut ko pateikt – kā, piemēram: „Nemainies”???”

Ar to arī „Misija: Sešpaka” tika kancelēta. 

 

BET... Stāstam tomēr ir laimīgas beigas, jo:

1) 1984 atklāja, ka pie sešpakas ir iespējams tikt jebkurā laikā, un ar 30 nekas nebūs nokavēts:

2) 1985 turpina staigāt uz savu penšu vingrošanu (jau DIVPADSMIT reizes! Pat uz pohām!!!), jūtas labāk kā jebkad un slepenībā pat ir sākusi fantazēt par baseinu un trenažieriem. Un, kā runā, pāris vecajām tantēm viņa jau tīri normāli spēj turēt līdzi. (Kauli gan viņai joprojām krakšķ visskaļāk.)

4. ATRAST SAVU STILU

PIRMS:

Kādu vakaru 1985 lasīja internetu, kamēr 1984 kaut ko ņuņņājās riņķī. Piepeši 1984 izdzirdēja skaļu ņirgšanu.

„Ha, ha, ha,” ņirdza 1985. „Es te lasu vienu baigi rēcīgo rakstu – saucas „Kas padara sievieti vizuāli vecāku”. Ha, ha, ha.”

„Nu, kas tur ir?” 1984 bija ieintriģēta.

„Tur rakstīts, piemēram: atļaujieties tomēr nedaudz uzsvērt to vietu, kur agrāk bija viduklis!” 1985 nolasīja.

„Ha, ha, ha,” tagad arī 1984 smējās.

„Vai arī – jums nepatīk jūsu ceļgali? Bet kaut kur taču jums ir kāju tievākā vieta. Lūk, tas arī ir jūsu svārku garums!” 1985 turpināja.

„Muahahaha,” 1984 un 1985 smējās unisonā.

„Ok, šitas ir vislabākais: augstas apkakles, bītlenes, žņaudzējšalles... un viss, jums vairs nav kakla. Sievietei labāk būt bez galvas nekā bez kakla!” 1985 bija sajūsmā.

„Nu, vēl, vēl,” 1984 pieprasīja.

„Labi, te vēl ir beigu secinājums, kāda ir lielākā kļūda: Jūs iepērkaties viena. Vai tiešām jūsu radu un draugu pulkā nav neviena, kas būtu gatavs patiesību teikt tieši acīs? Lūk, tieši šo cilvēku ņemiet līdzi, kad dodaties iepirkties! Lai arī patiesība ir rūgta, tomēr patiesība. Un labāk lai šis cilvēks nav nepilngadīgā mazmeita,” 1985 nolasīja. Abas ar 1984 vēl pasmējās, bet tad mazliet sadrūma. 1985 parasti iepirkās viena. 1984 laikam arī. Un viņām jau bija tādas aizdomas, ka pastāv kaut kāda rūgtā patiesība, kuru neviens viņām vienkārši nesaka tieši acīs.

„Es zinu, ko mums vajag!” kādā no nākamajām dienām paziņoja 1984. „Nē, nu, principā mums vajadzētu Aleksandru Vasiļjevu (skat. zemāk), bet tā kā viņš nav pieejams... Galleria Riga tagad varot pieteikties uz bezmaksas stilista konsultāciju! Tipa, iepirkšanās kopā ar stilisti! Pie Anitas Altmanes, atceries tādu?”

„Ne gluži,” 1985 neatcerējās.

„Viņa agrāk bija „Ievas pārvērtībās”, tolaik, kad vēl vadīja divas blondīnes,” skaidroja 1984. „Viņa bija tā, kura nonstopā skatījās spogulī uz sevi, arī tad, kad runāja ar citiem cilvēkiem.”

„Patiesībā izklausās ļoti ok,” piekrita 1985. „Jo, ja mēs tiktu galā ar ārieni, tad iekšiene varbūt pati sakārtotos... Bet saviem spēkiem mēs ar ārieni netiekam galā, jo tā iekšiene ir tāda, kā ir...”

„Anita Altmane ir mūsu iespēja tikt ārā no šī apburtā apļa,” 1984 nosprieda.

Video, kas ilustrē 1985 un 1984 gatavību ienirt stila un modes pasaulē:

PĒC:

Pirmajā reizē, kad 1984 un 1985 bija norunāta tikšanās ar Anitu Altmani (turpmāk: AA), AA neieradās. Pa telefonu AA apgalvoja, ka ir sūtījusi e-pastu, ka nebūs. 1984 apelēja pie tā, ka ir speciāli atprasījusies no darba. Viņas vienojās par nākamo tikšanos 1984 mazliet izdevīgākā laikā.

Otrajā reizē AA ieradās – bet bija ļoti nogurusi un aizņemta, tāpēc tika izlemts, ka nekādas „iepirkšanās ar stilisti” šajā reizē vēl nebūs. 
1984 un 1985 bija sagatavojušas savas problēmas – bet AA tās visas likās blēņas.
„Mēs gribētu izskatīties baigi smuki, bet tā, it kā nebūtu nekā īpaši pucējušās, bet rezultātā parasti izskatāmies vienkārši nepucējušās,” 1984 un 1985 skaidroja.
„Ai, nu tā jau vispār ir augstākā pilotāža,” AA atteica.
Vēl 1985 un 1984 gribēja izskatīties kaut kā tā, lai cilvēki viņas uztvertu nopietnāk.
„Varbūt nomainiet sabiedrību?” AA piedāvāja.
Toties AA ātri un tieši acīs pateica rūgto patiesību – 1984 bija uzvilkusi kaut kādu omes kleitu, savukārt 1985 saspraudusi matus kā piecgadīga meitene. Vēl tika konstatēts, ka visām stila problēmām apakšā ir liels dibens – vai kaut kas tamlīdzīgs, jo 1984 un 1985 vēlākās interpetācijas par šīs frāzes precīzo skanējumu un nozīmi stipri atšķīrās.

AA piedāvāja arī risinājumus. 1984 viņa ieteica ļoti daudz ko. No tā visa 1985 tikai paguva piefiksēt telefonā tādus atslēgas vārdus kā „putekļu rozā hibrīdveidīgi šifona korpusi koledžas stilā”. Pašai 1985 tika ieteikts sākt beidzot krāsoties un veidot matus ar kaut kādu konusu. „Galva ir tas lielais sīkums,” AA izteica verdiktu.

Konsultācijas noslēgumā 1985 izlēma, ka viņai jau patiesībā savs stils ir, bet apsolīja dot iespēju konsīleriem un pūderiem – un varbūt pat konusam. Turpretī 1984 bija totālā sajūsmā par AA un sarunāja nākamo tikšanos sev galīgi neizdevīgā laikā, lai beidzot dotos Galleria Riga solītajā šopingā ar personīgo stilistu.

Trešajā reizē, kad 1984 kārtējo reizi bija speciāli atprasījusies no darba, pusstundu pirms norunātās tikšanās AA atsūtīja e-pastu, ka tomēr nebūs.

„Morāle?” 1984 rakstīja īsziņā 1985. „Neviens no malas neglābs. Jācīnās pašam.”

3. IZSTRĀDĀT ILGTERMIŅA STRATĒĢIJU

PIRMS:

Sapratušas, ka garais, apgrūtinošais „līdz 30” saraksts tomēr būs nepieciešams (skat. iepriekšējo ierakstu), 1984 un 1985 vienojās, ka jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija.

„Jā, tikai vispirms mums jāvienojas par stratēģiju, kā mēs izstrādāsim savas stratēģijas,” sāka prātot 1985.

„Elementāri,” Gordija mezglu pārcirta 1984. „Mums jānoskatās filma The Secret un jāvizualizē savi mērķi ar kolāžu palīdzību.”*

„Izklausās ok,” piekrita 1985.

PĒC:

Ielādējušas Youtubē filmu The Secret un bruņojušās ar +/- astoņiem žurnāliem (pāris „Ir”, pāris „Lilit”, viens „Playboy”, viens „Geo” un viens „Ok!”), 1984 un 1985 pavadīja ārkārtīgi ražīgu un stratēģiski vērtīgu pēcpusdienu.

1984 ilgtermiņa stratēģija: „Dāvids un viņa sieva”

1984 nesen žurnālā „Ok!” bija izlasījusi interviju ar modes mākslinieku Dāvidu un viņa sievu, un tā bija viņu ļoti iedvesmojusi. Principā, kā 1984 secināja, viņas kolāža varētu sastāvēt tikai no Dāvida un viņa sievas.

„Vai tava ilgtermiņa stratēģija tiešām ir dabūt Dāvidu?” apšaubīja 1985.

„Nē, es tikai gribu sev tādas attiecības kā viņam ar sievu,” paskaidroja 1984, papildinot savu kolāžu ar tādiem sloganiem kā „mums viss ir”, „adrenalīna deva”, „pilnās burās interesanti” un „līdz ausīm”.

„Bet vai tad viņš nav gejs?” 1985 bija neizpratnē.

„Nē, nav!!!” 1984 atcirta un, lai turpmāk nerastos nekādas šaubas par viņas ilgtermiņa stratēģijas heteroseksualitāti, pievienoja tai Lindas Leen pupus.

Tad aptrūkās materiāli par Dāvidu un viņa sievu, un 1984 sabijās, ka kolāža izskatās patukša, tāpēc sāka lipināt bildes ar drēbēm – tostarp veselus divus attēlus ar ādas biksēm, kādas viņai jau ir. Patiesībā daudz labprātāk viņa būtu ielīmējusi bēbi, bet neviena smuka bēbja bilde pa +/- astoņiem žurnāliem neatradās, tāpēc bez tā 1984 ilgtermiņa stratēģijai nācās izpalikt.

1985 ilgtermiņa stratēģija: „Sieviete, kas skrien ar āpšiem”

Savukārt 1985 nesen žurnālā „Geo” bija salasījusies par āpšu aizraujošo dzīvi, šamanismu un sava iekšējā spēka dzīvnieka atrašanu – un tas viss bija viņu ļoti iedvesmojis. Tāpēc viņas kolāžas centrā nonāca modelīte uz podesta, ko ielenc izpalīdzīgi āpši (un Odrijas Hepbernas galva). Modelīte uz podesta reprezentēja 1985 nākotnē gaidāmos spožos profesionālos panākumus. Tiesa, fočene bija uzņemta 1985 bijušajā darbavietā, kur viņa nemaz neilgojās atgriezties, taču tika izlemts, ka tas nav tik svarīgi.

„Bet kas tev ir ar tiem āpšiem?” vaikstījās 1984. „Kādā veidā tā ir tava ilgtermiņa stratēģija?”

„Tas ir tas, ko iesaka The Secret!” taisnojās 1985. „Atrodi to, kas rezonē ar tavu sirdi, un nelaid to vaļā! Āpši rezonē ar manu sirdi!”

Piebāzusi savu ilgtermiņa stratēģiju ar spēka dzīvniekiem un dažādām eksotiskām lokācijām, 1985 tomēr sāka baiļoties, ka iedomu āpši viņai vecumdienās ūdensglāzi nepienesīs, tāpēc vienu stūri atvēlēja elegantam un dzīvespriecīgam jaunam draugam, pa virsu uzmaucot milzīgu sloganu „līdztiesība gultā”.

„Ļoti labas ilgtermiņa stratēģijas,” pēc četru stundu intensīva darba 1984 un 1985 apmierināti noelsās.

KO NO TĀ VISA VAR MĀCĪTIES?

Mēs esam laimes magnēti. Mēs esam laimes magnēti. Nauda nāk viegli un bieži. Mēs esam laimes magnēti.

*Patiesībā The Secret pilnīgi nekas nav teikts par kolāžām – tā vietā tiek lietotas „vīziju tāfeles”. Bet šo informāciju mums Visums atsūtīja jau mazliet par vēlu.

2. IEMĀCĪTIES NESAREŽĢĪT LIETAS, PRIECĀTIES PAR SĪKUMIEM UN VIENKĀRŠI BŪT LAIMĪGAI

PIRMS:

Kādu vakaru 1984 lasīja žurnālu „Lilit”, kamēr 1985 kaut ko ņuņņājās riņķī.

„Eu, 1985?” 1984 ierunājās. „Te Dace Rukšāne ir uzrakstījusi par to grāmatu, kas tev tik ļoti besīja!”

„Nu, nu,” 1985 atsaucās. „Palasi priekšā!”

1984 palasīja priekšā. Dace Rukšāne par 1985 nopelto grāmatu bija pilnīgā sajūsmā. „Autora humors spridzina... Fināls satricināja manu pasauli... Nekad vairs negribu lasīt neko citu!” aptuveni tāds bija žurnāla „Lilit” paustais viedoklis.

„Es arī tā gribu!” sāka čīkstēt 1985. „Es arī gribu būt tik laimīga un pozitīva, un fanot par visādiem sūdiem! Kas man ir jādara? Vai jālieto kaut kādas narkotikas?”

„Es zinu!” iesaucās 1984. „Vaginālās bumbiņas!”

„Viņas tā iedarbojas?” šaubījās 1985.

„Es gribu tam ticēt,” 1984 apliecināja. „Iedomājies, tu staigā apkārt, sarkdama un elsdama, un pilnīgi jebkas tev var izraisīt orgasmu!”

„Hmm,” teica 1985.

„Visādā gadījumā, mums tas ir jāizmēģina,” 1984 neatlaidās. „Varbūt mums pat nevajag visu to garo, apgrūtinošo „līdz 30” sarakstu, lai mēs kļūtu laimīgas. Varbūt viss, kas mums vajadzīgs, ir vaginālās bumbiņas.”

„Nu, ok...”  1985 novilka.

PĒC:

Zinot, ka 1985 ar muti ir Rīgā, bet ar vagīnu aizkrāsnē, 1984 kādu dienu izlēma ilgāk vairs negaidīt, iegādājās vaginālās bumbiņas, izdarīja visu pēc instrukcijas un bija gatava savas dzīves brīnišķīgākajai dienai.

Viņa aizbrauca uz darbu.

Nekas īpašs nenotika.

Viņa visu dienu bez vajadzības skraidīja pa biroju no viena gala uz otru.

Nekas nemainījās. (Tostarp viņas darba ražīguma koeficients.)

Viņa brauca ar riteni. Viņa brauca ar riteni pa bruģi.

Nekas nemainījās. Bumbiņas palika, kur bijušas, bet pasaule krāšņāka tāpēc nekļuva.

Atnākusi mājās, 1984 sakopoja pēdējās cerības un izmisīgi palēkāja.

Nekas nemainījās. „Tikai vēl viena zaudēta ilūzija,” 1984 melanholiski nopūtās.

„Nulle uzbudinājuma,” viņa vēlāk rakstīja feisbukā 1985, „nekādu ieplestu zīlīšu un tvīkstošu vaigu, nekāda noslēpuma.”

„:(((,” 1985 atbildēja.

„Secinājums?” 1984 noslēdza pētījumu, „Rukšāne, rakstot grāmatu apskatu, lieto kaut ko citu, labāku.”

P.S. 1985 līdzīgos nolūkos paralēli izmēģināja tā saukto „histēriķu vitamīnu” – magniju + B6, par kuru bija dzirdējusi brīnumainas atsauces. Bet tur pat nav nekā, ko teikt.

JEBKURĀ GADĪJUMĀ:

Zaudēt savas naivās ilūzijas par dzīvi – ČEK.

1. IZVEIDOT BLOGU

PIRMS:

Strauji tuvojoties 30, 1984 un 1985 aizvien biežāk sāka aizdomāties, ko savā dzīvē ir darījušas nepareizi un ko uz ātru roku vēl varētu saglābt.

„Kaut kur internetā taču jābūt tādam sarakstam ar lietām, kas ir jāizdara,” viņas nosprieda.

Viņas pameklēja internetā un šo to tiešām atrada. Kļuva skaidrs, ka principā galvenās lietas, ko cilvēkam vajadzētu paspēt izdarīt līdz 30, ir: 1) pieņemt, iemīlēt un sākt cienīt sevi; 2) peldēt ar delfīniem.

„Tas nav reāli,” 1984 un 1985 atzina.

„Mēs varētu pašas izveidot savu blogu ar sarakstu, kas jāizdara līdz 30,” ierosināja 1984.

„Jā, un pirmais punkts būtu: izveidot blogu,” 1985 nolēma. „Tā, lai mēs jau uzreiz būtu kaut ko izdarījušas.”

PĒC:

Likās, ka šis nu gan būs super vienkārši. Uztaisīt jaunu Gūgles kontu – cik tad tur tās gudrības vajag. Esam taču progresīvas, jaunākajās informācijas tehnoloģijās gana izglītotas sievietes.

Tomēr, kā izrādījās, mūsdienās nav iespējams pat piereģistrēt e-pasta adresi, neizjūtot sociālo spiedienu saistībā ar savu nepilnīgo attiecību statusu.

„JŪS ESAT VIENS PATS...” Gūgle izbrīnīti konstatēja, neļaujot veikt nekādas citas darbības, iekams nav atrisināta šī situācija. „TIK UN TĀ TURPINĀT???”

„Kas tas par stulbumu?” bijām šokā. Visādi izmēģinājušās izvairīties no atbildes uz apkaunojošo jautājumu, bijām spiestas atzīt Gūgles pārspēku.

„Jā,” noņurdējām, „tik un tā turpināt”.

Lai vai kā – 1. punkts: ČEK.